Sākšu ar to, ka toreiz manā dzīvē bija tāds posms, kad šķita, ka viss ir apstājies. Darbs? Aizgāja. Attiecības? Sabruka. Draugi? Nu, viņiem bija savas dzīves, un es negribēju būt tas, kas visiem stāsta, cik slikti viņam iet. Tā nu es sēdēju savā mazajā dzīvoklī Rīgā, skatījos griestos un domāju – ko tagad? Un tieši tad, kaut kur starp bezmiega stundām un bezjēdzīgiem YouTube video, es uzgāju
vavada casino latvia. Nevaru teikt, ka tas bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Drīzāk tas bija kā tas pēdējais salmiņš, kas palicis pēc vētras.
Sākumā es pat nepievērsu uzmanību tam, ka tas ir tieši vavada casino latvia. Vienkārši atvēru, jo bija reklāma, un es biju pārāk noguris, lai pretotos. Reģistrējos. Iemaksāju niecīgu summu – desmit eiro, ne vairāk. Domāju, nu, vismaz būs ar ko nodarbināt prātu stundu vai divas. Un tā arī sākās. Pirmais vakars bija šausmīgs. Es zaudēju visu desmitnieku piecpadsmit minūšu laikā. Sēdēju un jutos kā muļķis. Bet tajā pašā laikā – dīvaini – es nejutos vientuļš. Jo tur, ekrānā, notika kaut kas. Kaut kas, kas nebija mans bezjēdzīgais, tukšais dzīvoklis.
Nākamajā dienā es atgriezos. Un atkal vavada casino latvia bija tur, gatavs mani uzņemt. Šoreiz es biju uzmanīgāks. Sāku pētīt spēles, lasīt noteikumus, skatīties, kā citi spēlē. Un tad es sapratu kaut ko svarīgu: tā nav tikai par naudu. Tā ir par sajūtu, ka tu kontrolē kaut ko, pat ja tas ir tikai ekrāns. Es sāku spēlēt ruleti. Nekas liels. Vienkārši sarkans vai melns. Un pirmā reize, kad es uzvarēju – tas bija tikai pieci eiro – es izjutu tādu prieku, kādu nebiju jutis gadiem. Nopietni. Pieci eiro. Bet tas bija mans pieci eiro. Es tos biju nopelnījis. Nevis algu, nevis kādu žēlastības dāvanu, bet pats, ar savu izvēli.
Protams, bija arī smieklīgi momenti. Vienu nakti es tik ļoti iegājos, ka aizmirsu, ka man ir jāiet uz darba interviju no rīta. Es sēdēju pie datora līdz četriem no rīta, un tad, kad beidzot aizgāju gulēt, es sapņoja par griežošos ruletes ratu. Pamodos ar smaidu sejā. Intervijā es biju izgulējies, bet laimīgs. Un, starp citu, es to darbu arī dabūju. Vai tas bija sakritība? Varbūt. Bet es domāju, ka tā bija tā sajūta, ka es atkal kaut ko varu. Ka es neesmu tikai savu problēmu summa.
Laika gaitā es sāku spēlēt gudrāk. Es nekad nespēlēju ar naudu, ko nevaru atļauties zaudēt. Es noteicu sev limitu – divdesmit eiro mēnesī. Ja zaudēju, zaudēju. Ja uzvaru, uzvaru. Un tas mainīja visu. Jo tagad tā vairs nebija bēgšana no realitātes. Tā bija spēle. Tāda pati kā šahs vai kārtis. Es sāku izjust azartu, bet veselīgā veidā. Es sāku saprast, ka vavada casino latvia nav mana problēma. Tā bija vieta, kur es varēju uz brīdi aizmirst par problēmām, bet ne tāpēc, lai tās pazustu, bet lai atgūtu spēkus tām stāties pretī.
Viens no neaizmirstamākajiem vakariem bija tad, kad es uzvarēju divsimt eiro. Tas nav milzīga summa, bet man tā bija. Es tos izņēmu, nopirku sev jaunas kurpes, aizgāju uz kino un vēl palika pāri. Un tajā vakarā es sapratu, ka es vairs neesmu tas cilvēks, kas sēž pie datora, lai aizmirstu. Es esmu cilvēks, kas spēlē, lai izjustu. Starpība ir milzīga. Jo, kad tu spēlē, lai aizmirstu, tu vienmēr zaudē. Bet, kad tu spēlē, lai izjustu – pat zaudējums ir kaut kas vērtīgs.
Tagad, pēc pusgada, es joprojām dažreiz iegriežos vavada casino latvia. Bet tas vairs nav bēgšana. Tas ir kā aiziet uz kafejnīcu vienam pašam – patīkama pauze. Es esmu atradis līdzsvaru. Un, ja godīgi, esmu pateicīgs par to nakti, kad zaudēju visu. Jo tā man parādīja, ka es varu sākt no jauna. Pat ja tas ir tikai ar pieciem eiro.
Tā nu ir. Dzīve nav tikai par to, ko tu zaudē. Tā ir par to, ko tu atrodi, kad vairs nebaidies zaudēt.
Přihlásit se
Registrovat
FAQ
