Tā bija viena no tām nedēļām, kad viss, kas vien varēja salūzt, arī salūza. Pirmdienā nomira mans vecais laptopis, trešdienā veļas mašīna pateica ardievas ar skaļu klakšķi, un piektdienas vakarā es sēdēju virtuvē, skatījos uz kalnu ar nemazgātiem traukiem un sapratu, ka nevaru vairs izturēt šo klusumu. Tāpēc es atvēru
vavada com — nevis tāpēc, ka būtu liels azartspēļu fans, bet tāpēc, ka man vajadzēja kaut ko, kas aizņemtu galvu. Jebko. Pat slotu.
Toreiz es vēl nedomāju, ka šis vakars kaut kā mainīs manu attieksmi pret visu šo haosa gabalu, ko saucu par savu dzīvi. Es vienkārši gribēju pazust uz stundu. Divas. Varbūt trīs.
Sākums, godīgi sakot, bija pretīgs. Es ieliku divdesmit eiro, un tie iztvaikoja apmēram septiņpadsmit minūtēs. Nevis kaut kā dramatiski, ne ar lieliem zaudējumiem, vienkārši — klikšķis, klikšķis, klikšķis, un bilance rāda nulli. Es pat nepamanīju, kā tas notika. Sēdēju, skatījos uz ekrānu un jutos kā muļķis. Tā sajūta, kad esi iztērējis naudu nevis priekam, bet vienkārši tukšumam. It kā būtu iemetis monētas akā un pat neizdomājis vēlēšanos.
Bet tad es atvēru vēl vienu spēli. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man bija žēl tā vakara. Varbūt tāpēc, ka negribēju palikt ar sajūtu, ka esmu tikpat neredzams kā vienmēr. Un tur, starp tiem krāsainajiem simboliem un skaņām, kas atgādina vecas spēļu automātu zāles, es pēkšņi sajutu kaut ko citu. Nevis aizraušanos, nevis alkatību, bet tādu dīvainu mieru. It kā visa tā realitāte — rēķini, vientulība, darbs, kas mani nenogurdina fiziski, bet gan garīgi — pēkšņi paliktu mazliet tālāk. Ne pazuda, bet kļuva klusāka.
Un tad, kad es jau biju gatavs aizvērt lapu un iet gulēt, ekrāns nodrebēja. Simboli sakrita tā, ka es pat nesapratu, kas notiek. Bonuss. Neliels, bet tik negaidīts, ka es iesmējos skaļi. Vienkārši iesmējos tukšā virtuvē, pats par sevu. Tas bija smieklīgi — nevis tāpēc, ka būtu laimējis lielu naudu, bet tāpēc, ka pēkšņi sajutu, ka esmu kaut ko izdarījis. Kaut ko, kas nav ne labs, ne slikts, vienkārši — noticis.
Es turpināju spēlēt. Ne katru vakaru, bet dažreiz. Un katru reizi, kad es atvēru vavada com, es zināju, ka tas nav par naudu. Tā bija vieta, kur es varēju būt nevis tas cilvēks, kurš nespēj salabot veļas mašīnu, nevis tas, kurš četrdesmit gadu vecumā joprojām īrē dzīvokli, nevis tas, kurš svētdienas vakaros skatās griestos un domā, kur pazuda visi draugi. Tur es biju vienkārši spēlētājs. Un tas bija pietiekami.
Vienu vakaru es patiešām laimēju. Ne miljonu, protams. Bet pietiekami, lai nopirktu jaunu veļas mašīnu. Es sēdēju pie tā paša galda, kur pirms diviem mēnešiem biju juties kā pilnīgs neveiksminieks, un skatījos, kā ekrānā parādās skaitlis, kas bija lielāks par manu ikmēneša algu. Mani pārņēma nevis priecīgs satraukums, bet gan tāda dīvaina, klusa pateicība. It kā kāds būtu teicis: redzi, tu arī vari. Varbūt ne lielās lietās, varbūt ne tajās, ko visi redz, bet šajā mazajā, tukšajā vakarā — tu vari.
Es nekad nekļuvu par regulāru spēlētāju. Man joprojām šķiet, ka cilvēki, kas sēž pie automātiem stundām, meklē kaut ko citu. Varbūt to pašu, ko es — bēgšanu. Bet es sapratu vienu lietu: bēgšana nav vienmēr slikta. Dažreiz tā ir vienkārši pauze. Iespēja aizmirst par salauzto veļas mašīnu, par vientulību, par to, ka rīt atkal jāiet uz darbu, kur neviens nepamanīs, ja tu pazudīsi. Un tad, kad tu atgriezies, realitāte ir tā pati, bet tu esi mazliet citādāks. Mazliet mierīgāks.
Tagad, kad es atveru vavada com, es to daru ar smaidu. Ne tāpēc, ka gaidu lielu laimestu, bet tāpēc, ka zinu — tur ir vieta, kur es varu pazust uz brīdi. Un tas ir labi. Dažreiz pietiek ar brīdi, lai saprastu, ka arī tavā haosā ir kaut kas, kas var sagadīties. Pat ja tas ir tikai neliels bonuss un vakars, kad tu beidzot jūties kā cilvēks, nevis kā salauzta veļas mašīna.
Přihlásit se
Registrovat
FAQ
